Piecu gadu simtu laika miglas vālos
Ir zudis notikums, ko pauž šis stāsts:
Tad romi kulbās ieradās no tālēm
Sev Latvijā zem saules vietu rast.

K. Rudevičš

Vergi, nost! Ko iespējat jūs dāvāt
Manim, meža dēlam brīvajam,
Kurš vēl muguru nav liecis jūgā?

Vai man gribat dāvāt savas ķēdes?
Un kaut dimantiem pat rotātas,

Ienīstu tās vairāk, nekā nāvi!

Reti pasaulē atradīs tādu tautu, kura pēc dzīves un ierašām tik brīnišķīga kā čigāni. Jābrīnās, ka šī gluži savādā tauta, kas jau vairāk gadu simteņus dzīvojuse civilizētā Eiropā, starp citām tautām izklīduse, ir spējuse paturēt savas īpašības un ierašas; laiks, klimats, lieli politiski notikumi un citu tautu priekšzīmes ne druskas nav spējuši grozīt pie viņu dzīves.

[..] Čigānu tauta, ja to tā var nosaukt, vēl ne domāt nedomā nozust no pasaules skatuves. Vīrieši, gandrīz bez izņēmuma, ir diezgan patīkama izskata; tiem ir krietni muskuļi, viņu augums vidējs, paši tie ir spēcīgi, lunkani un izveicīgi ļaudis. Melnie sprogainie mati, melnās kuplās bārdas un lielās liesmojošās acis brūnajā sejā piešķir tiem nenoliedzamu skaistumu.

Ko nākotne no Čigāna iztaisīs, to nevar zināt. Ar kultūras cilvēkiem tie nekad nesakusīs. Kultūras cilvēku starpā Čigānam tāpat nav iespējams dzīvot un justies laimīgam, kā kultūras cilvēkam Čigānu barā.

Mūsu mājā sanāca čigāni. Liela verdze čigānu! Citi braukšus, citi jāšus. Zirgiem sprādzes un ridzes vien spīdēja. Bet pašiem čigānierm nebij nevienam labu svārku mugurā. Čigānietēm bij zaļas sedzenes, citai zem sedzenes bij mazs bērns, citai lielas kules pār pleciem, kur putraimus, miltus un gaļu iebērt un iebāzt.

Mirdzošām kā zvaigznes, lielām acīm,
Matiem melniem, viļņainiem kā strauts,
Un ar bērnu rokās, un ar vecām kārtīm
Tavu tēlu gleznojuši daudz.

“Nu skaties tik, tas jau nemaz nav zirgs, bet elepants. Nu nāc, nāc, es tev negribu neko iesmērēt, nāc un tausti pats. Paskat tik, kas par krūtīm, acis kā zvaigznes. Vai tad man vēl jārunā? Vai tad neredzi? Aste kā zēģele, kājas locīt loka, karsts kā uguns, ne mirkli mierā nestāv. Ai, kas par zirgu, kas par zirgu! Nebūtu ne par ko pārdevis, bet dēlam kāzas jārīko.”

Es čigāna meita biju,
Visu darbu mācētāja:
Māku burt, māku riebt,
Māku jēru nodīrāt.

Čigānietes prata savus pareģojumus izteikt ar tīri suģestīvu akcentu un nopietnību. Daudzināts viņu izteiciens bijis šāds: “Laime nāks, un tu no viņas neizmuksi!”

Aizko man gribējās
Svētkos iet čigānos?
Čigāns bija mans tētiņš,
Čigāniete māmuliņa.

Neviena dzīva dvēsele, tikai saule, mēness un zvaigznes par tiem laikiem varētu stāstīt kā aculiecinieki. Tik sen, sen tas bija. Viss pazudis no tām dienām tikai pasaka palikusi. Tūkstošiem gadu tā cauri nākusi no dvēseles uz dvēseli, no mutes mutē.

Kurzemē visai slavens bijis arī čigānu vecākais Didžus, kas dzīvojis Grobiņā. Didžus bijis ļoti uzstājīgs un lepns vīrs. Par viņu stāsta brīnumlietas. Bijis ļoti bagāts un bezgala mīlējis zirgus. Savus mīluļus viņš nebarojis vis no vienkāršas koka siles, bet iegādājies sevišķus sudraba traukus un no sudraba traukiem ēdinājis zirgus. Vēsā un lietainā laikā viņš ietērpis zirgus zīda un zelta cauraustās tiļās. Tikai zirgu kāju pēdas palikušas neapsegtas. Cik tur taisnība, kas to lai zina, bet čigāni svēti tic, ka tas tā tiešām arī bijis

[..] čigāns nevar malku zāģēt. Čigāns nekad šo darbu nav darījis. Mana māte debesīs var to apliecināt, un mana vecmāmiņa kapā tā smietos, ka sabirtu pīšļos un putekļos, ja redzētu mani strādājam. Malku skaldīt? Žēlīgais lielskungs, to nu gan es neprotu.

Pats Dievs ežus gana mežā, lai čigāniem nebūtu bads.

“Mēs arī esam skoloti,” čigāns teica. “Šķiņķo kādu grāmateli; palasīšos pats, palasīsies bērni.”

Dievs laikam bija labā omā
Un dziedāja, kad romu radīja,
Un dziesmu līdzi lika viņam somā,
Jo vajadzīga tam kā maize tā.

[..] čigānu tauta kā pieteka sāk ieplūst lielajā cilvēces kultūras upē un līdz ar to, cerams, drīz vien izzudīs tie pārmetumi par zirgu zagšanu, ļaužu krāpšanu, ko tagad tik bieži dzird izsakam, kad runā par čigāniem.

Čigāni, bērni, ir vairāk miljonu liela tauta, kas izkaisīta daudzās valstīs gan Eiropā, gan Āzijā. Visvairāk čigānu mitinās Rumānijā, Ungārijā, Bulgārijā un Ukrainā. Zinātņu vīri zina stāstīt, ka sensenos laikos čigāni izceļojuši no tālās Indijas. Viņi mīl brīvu dzīvi, stipri noslēgti un gadu simteņos daudz vajāti un cietuši.

Juris Leimanis, pazīstamā Latvijas čigānu sabiedriskā darbinieka Jāņa Leimaņa dēls, dzimis 1916. gadā Jaroslavā, kur bēgļu laikā uzturējās viņa vecāki. 1921. gadā, kad vecāki atgriezās dzimtenē, arī mazais Juris iesoļoja Latvijas zemē. Savā laikā nobeidzis mācības Bulduru pamatskolā, jaunais Leimanis turpināja izglītību Skolotāju institūtā un Raiņa ģimnāzijā.

Čigānu bērni bija sasieti cits pie cita un līdz pēdējam mirklim raudādami klieguši pēc žēlastības. Ar brīvām rokām tie žestikulējuši gaisā un solījušies kungu priekšā dejot, ja valgus mazliet, tikai mazliet atraisīšot. Kāds mazs čigānēns bija izsprucis no valgiem un raudādams dejojis sava bendes priekšā, kamēr viņa acu priekšā māte un vecmāte tika noslepkavotas.

Sveši vīri un svešas balsis
Pēdējās kamanās sēsties lika,
Pēdējā braucienā čigāni devās,
Kurā klusēja ermoņikas.

Egils Plaudis

Vispirms [..] - es neesmu Dievs un varu arī kļūdīties; otrkārt, par politiku maz mīlu runāt, un treškārt, ne viss, kas nāk no manas mutes, tiek vēlāk atstāts nesagrozīts.

Čigāna tēvzeme vējā, kas silts,
Smilšu pulksteņa plūstošā smilts.
Čigāna tēvzeme vērmelē zied.
Čigāna tēvzeme dziesmā, ko dzied.

Mans tētis nav “tīrs” latvietis, viņš ir no čigānu baroniem. Varbūt arī tāpēc uz dejām un teātri esmu tāda “parauta”... Viņš ļoti mīlēja manu mammu, bet es arī saprotu, ka tajā vidē latviešu meiteni nevarēja pieņemt.

[..] visu laiku dzīvoju starp diviem uguņiem: kad biju pie čigāniem, skaitījos latvietis, kad biju pie latviešiem, mani sauca par čigānu.

Es esmu ciemiņš šai saulē. Saimnieks es nekad nebūšu, kalps arī ne. Ja tu apzinies, no kurienes tu nāc un uz kurieni tu ej, tad liekas, ka viss nostājas savās vietās.

Mana balss tev iz tabora skan,
mana balss nāk iz Indijas,
iz akmens, iz magones skan
un iz senmūžiem skan.

Cik nežēlīgas gan bijušas lielās tautas pret čigāniem un tomēr nav spējušas tos ne asimilēt, ne fiziski iznīcināt! Katrai tautai vai tautībai ir savs vēsturisks uzdevums, kuru tā vienīgā spēj veikt, tāpēc visām ir tiesības dzīvot, strādāt un radīt.

Vecos laikos pa Kurzemes mežiem braukājis čigāns Bimbars. Sen jau viņa kauliņi satrunējuši, bet vēl šodien čigāni par viņu runā. Viņa vārds nenoveco. Ap viņu, kā ap alkšņu koku apiņi, vijas pasakas un teikas.

[..] čigāns ir kā ikvienas valsts katalizators. Proti, ja čigāns konkrētajā valstī dzīvo labi, tas liecina, ka valstij klājas labi. Ja čigāns no kādas valsts bēg, tas nozīmē - ir vai būs slikti. Un tās zemes, kur čigānu nav vispār, dēvē par nelaimīgām.

Mazi mazi čigāniņi,
Bet jo daiļi kumeliņi;
Ja tev tīk, saimeniek,
Mij ar mani kumeļiem.

Mūsu valsti es nosaukšu par Romaniju. Tur būtu visiem darbs un būtu bērniem bērnudārzi un skolas. Gribu, lai mūsu valstī nebūtu narkomāņu, dzērāju, kaušļu, slepkavas. Es gribu skaistu, tīru, kārtīgu valsti. Gribu, lai par mūsu valsti nesmietos citas valstis. Tas ir mans sapnis.

Es gribētu savu valsti. Visiem tad būtu darbs un iztika. Nebūtu nabadzība, jo varētu naudu nopelnīt. Kāpēc visi domā, ka čigāni nemāk strādāt?

Vienīgais etnoss Latvijā, kuru tikpat kā “nav skārušas” notikušās pārmaiņas, ir te ilgstoši, vēsturiski dzīvojošais nelielais čigānu etnoss. Čigāni ne mazāk (ja ne vairāk) cieta no sociāli ekonomiskajām maiņām, dzīves lejupslīdes procesiem, kā citi te dzīvojošie etnosi. Čigāni vienīgie saglabāja pozitīvu dabisko pieaugumu, netaisās nekur masveidā emigrēt, acīmredzot jaunā situācija viņus apmierina, saknes šajā zemē laistas pietiekami dziļas.