Čigāni - tauta , kurai Tēvzeme daudzu gadu garumā ir Latvija.
Senos laikos izceļojuši no Ziemeļindijas, čigāni viduslaikos parādījās Eiropā, 11. un 12. gadsimtā Balkānos, tad arī Vācijā, Polijā, Skandināvijā. Latvijā čigāni ienāca 15. un 16. gadsimtā no Vācijas un Polijas. Viņi turpināja dzīvot taboros, saglabādami tradicionālo dzīvesveidu. Čigāniem raksturīgās nodarbošanās (mūzika, zīlēšana, dažādas nodarbes ar zirgiem, kalēja amats) acīmredzot mantotas no ļoti senas vēstures, kad iedzīvotāji Indijā bija sadalīti kastās un piesaistīti noteiktiem amatiem. Ilgstoši dzīvojot Latvijā, vietējie čigāni klejoja vairs tikai reģiona ietvaros un sezonas laikā.
Nacionālās un etniskās grupas Latvijā
R., 1996.
Piecu gadu simtu
laika miglas vālos K. Rudevičs |
... Tas bija sen, K. Rudevičš dz. Zaudētie spārni |
1894. gada 3. (15.) jūnija jaunais pasu likums liedza čigāniem ierīkot pagaidu apmetnes ar teltīm u. tml. Ši likuma mērķis bija atradināt viņus no nomadu dzīvesveida. Tomēr to panākt varas instancēm neizdevās.
1897. gada tautas skaitīšanas laikā Vidzemes latviešu daļā tika reģistrēti 394, Kurzemē - 1202, Latgalē - 346 čigāni, kopā 1942 cilvēki.
Visvairāk čigānu nodarbojās tieši ar zirgu tirdzniecību, kas
oficiāli tautas skaitīšanas anketās dēvēta par “tirdzniecību ar dzīviem
lopiem”. 1897. gadā ar zirgu tirdzniecību Kurzemē bija saistīti 53,2% čigānu, bet
Latgalē - pat 62,4 %.
Ar lauksaimniecību Kurzemē nodarbojās 96 čigāni (8%), tiesa, bez norādēm kādā
apjomā. Tas liecina, ka mēģinājumi piespiest čigānus apmesties uz palikšanu kādā
noteiktā vietā neguva redzmus panākumus.
Ko nākotne no Čigāna iztaisīs, to nevar zināt. Ar kultūras cilvēkiem tie nekad nesakusīs. Kultūras cilvēku starpā Čigānam tāpat nav iespējams dzīvot un justies laimīgam, kā kultūras cilvēkam Čigānu barā. Baltijas Vēstnesis, 1903., nr. 14 |
Čigānu nometne (Foto: K. Ezergailis 10. 05. 1908.) |
Viņpus kalna mežā, ielejā pie
straujas upītes, uz paprāva, zāļaina laukumiņa, kuru no visām pusēm ieņem simtiem
gadu vecas egles - ir apmeties čigānu bars. Noiesim garā pie viņiem un aplūkosim tos
visā tuvumā... Baltijas Vēstnesis, 1903., nr. 14 |
Mirdzošām
kā zvaigznes, lielām acīm, K. Rudevičs |
Kas mīts, tas mīts, ko tur vairs atpakaļ dot!
Čigānietes prata savus pareģojumus izteikt ar tīri suģestīvu akcentu un nopietnību. Daudzināts viņu izteiciens bijis šāds: “Laime nāks, un tu no viņas neizmuksi!” K. Draviņš |
Krūmos sabrauca čigāni, un caur vakara tumsu varēja no sētsvidus redzēt viņu ugunskura gaismas apspīdētās sejas ar īsiem kaļķīšiem zobos. Viņi visi bij sasēdušies ap grāpi, kas, šķērskokā pakārts, virs uguns kūpēdams vārījās [..] E. Virza, Straumēni |
Kurzemē visai slavens bijis arī čigānu vecākais Didžus, kas dzīvojis Grobiņā. Didžus bijis ļoti uzstājīgs un lepns vīrs. Par viņu stāsta brīnumlietas. Bijis ļoti bagāts un bezgala mīlējis zirgus. Savus mīluļus viņš nebarojis vis no vienkāršas koka siles, bet iegādājies sevišķus sudraba traukus un no sudraba traukiem ēdinājis zirgus. Vēsā un lietainā laikā viņš ietērpis zirgus zīda un zelta cauraustās tiļās. Tikai zirgu kāju pēdas palikušas neapsegtas. Cik tur taisnība, kas to lai zina, bet čigāni svēti tic, ka tas tā tiešām arī bijis J. Leimanis, Čigāni. R., 1939. |
[..] čigāns nevar malku zāģēt. Čigāns nekad šo darbu nav darījis. Mana māte debesīs var to apliecināt, un mana vecmāmiņa kapā tā smietos, ka sabirtu pīšļos un putekļos, ja redzētu mani strādājam. Malku skaldīt? Žēlīgais lielskungs, to nu gan es neprotu. Z. Mauriņa, Čigāni. gr. “Tālā gaita” |
Pats Dievs ežus gana mežā, lai čigāniem nebūtu bads. Z. Mauriņa |
- Tāds kā zirgs, bet nava zirgs, kaza būtu, bet nava kaza. Uz
cieta ceļa klūp, bet pār kupenām iet, ka nemetas.
- Īsts čigānu zirgs! - Čigāns iesaucās iepriecināts. - kad tikai neaizbrauc garām!
A. Upīts, Sūnu ciema zēni
“Mēs arī esam skoloti,” čigāns teica. “Šķiņķo kādu grāmateli; palasīšos pats, palasīsies bērni.” A. Freinats, Grāmatnieki. R., 1939. |
A. Čaka dzejoļa “Čigānu kāzas” Piedziedājums: Skanēja taures, taures, |
Kas atrod pupuķa ligzdu, drīz dabūs daudz naudas.
(Čigānu ticējums)
Dievs
laikam bija labā omā K. Rudevičs |
Kad mēs ejam dejot, mēs iespraužam sarkanu rozi matos.
Latvijas Nacionālās Operas
baleta soliste Karmena Burkēviča, |
J. Leimanis, Čigāni. R., 1939. |
Jānis Leimanis - čigānu kultūras darbinieks Latvijā, no kreisās - J. Leimanis, viņa māte Lība, viņa kundze Elizabete; stāv, no kreisās - dēls Georgs, dēls Kārlis
Čigāna brīvs kā mākonis debesīs, un nu to mākoni grib grožos likt. Kas tur iznāks? Laba nav ko gaidīt.”
J. Leimanis, Čigāni. R., 1939.
[..] kas čigānus mīl, to Dievs mīl [..]
Z. Mauriņa
|
Sveši vīri un
svešas balsis Egils Plaudis dz. Čigānu ermoņikas |
Čigāna tēvzeme vējā, kas silts, “Sfinksa” |
Mans gars ir bijis vienmēr brīvs.
Ingrīda Grass
J. Peters, Mana balss |
Kā dzīvo Latvijas čigāni šodien?
J. Liepiņš, gr. Vasarlaiks. R.,1977. |
J. Leimanis, Čigāni R., 1939. |
Es skatos
debesīs, Kārlis Rudevičs |
Šis evanģēlijs ir sarakstīts Latvijas čigānu valodā, ko lieto Vidzemē un Kurzemē dzīvojošie čigānu tautības iedzīvotāji. Evanģēliju no latviešu valodas tulkojis Jānis Neilands (1919 - 1999). |
Leksa Mānušs (īstais vārds - Aleksandrs Belugins, 1942 - 1997)- pazīstams zinātnieks - ciganologs, Latvijas čigāns, beidzis Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti.
Lielu interesi par čigāniem un čigānu valodu izrādīja arī latviešu valodnieks profesors Jānis Loja (1896 - 1969). |
K. Rudevičs |
Mēs dzīvojam Kurzemē, pilsētā vārdā Venspils.
|
Mazi
mazi čigāniņi, T.dz. |
Mūsu valsti es nosaukšu par Romaniju. Tur būtu visiem darbs un būtu bērniem bērnudārzi un skolas. Gribu, lai mūsu valstī nebūtu narkomāņu, dzērāju, kaušļu, slepkavas. Es gribu skaistu, tīru, kārtīgu valsti. Gribu, lai par mūsu valsti nesmietos citas valstis. Tas ir mans sapnis. Rahmats Gindra 5. kl. |
Ventspils dienas centrs bērniem darbojas pie sabiedriskās organizācijas “NĀC LĪDZI!” Vidēji 3 gadu laikā centru apmeklējuši 200 bērnu, no tiem 71 ir čigānu tautības. |
Es gribētu savu valsti. Visiem tad būtu darbs un iztika. Nebūtu nabadzība, jo varētu naudu nopelnīt. Kāpēc visi domā, ka čigāni nemāk strādāt? Anita Kleina 5. kl. |
Vienīgais etnoss Latvijā, kuru tikpat kā “nav skārušas” notikušās pārmaiņas, ir te ilgstoši, vēsturiski dzīvojošais nelielais čigānu etnoss. Čigāni ne mazāk (ja ne vairāk) cieta no sociāli ekonomiskajām maiņām, dzīves lejupslīdes procesiem, kā citi te dzīvojošie etnosi. Čigāni vienīgie saglabāja pozitīvu dabisko pieaugumu, netaisās nekur masveidā emigrēt, acīmredzot jaunā situācija viņus apmierina, saknes šajā zemē laistas pietiekami dziļas. B. Mežgailis, Etnosu loma demogrāfiskajās pārmaiņās Latvijā 90. gados, R., 1997. |