Kādēļ klīdāt
tāļi, tāļi, A. Pumpurs, dzej. “Tēvijā un svešumā”, 1874. |
1846. gadā Vidzemes zemnieki saņēma atļauju izceļot ārpus savas guberņas robežām. Tiesības legāli izbraukt no saviem pagastiem Kurzemes zemnieki ieguva 1858. gadā. Izbraukšana pieauga pēc vispārējās dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā un 1863. gada pasu likuma pieņemšanas.
Izstādē var aplūkot arī senas dzimtu fotogrāfijas. Viena no šo līdumnieku ģimenēm ir Heldīnes Bumbieres - Koceres. Viņas senči Vecrīgā (Sibīrijā) uz dzīvi apmetušies ap 1850. gadu. Inteliģenta Sibīrijas latviešu zemnieka saime - mājās, dārzā, kopā ar draugiem. Bieži zem jaunāku vīriešu fotogrāfijām pierakstīts - represēts, nošauts (1937./1938.).
Heldīnes Bumbieres - Koceres ģimene ieradās Sibīrijā ap 1850. gadu. |
Heldīnes Bumbieres - Koceres ģimenes fotogrāfijas
Dārzā. No kreisās: Ida Riekstiņa, Marija Rubene, Heldīnes māsa Marija ar mazo Leontīni, māsica Marija, māsa Natālija un Paulīne Bumbiere. Vecrīga, ap 1931. gadu. |
Latvieši ne tikai ara un kopa zemi, bet vienmēr ir alkuši mācīties. Maskavas un Pēterburgas augstskolas bija tās, kurās, nezaudējot garīgo kontaktu ar dzimteni, dzīvojuši un mācījušies Kr. Barons, Baumaņu Kārlis, J. Vītols, J. Čakste, J. Velme u.c. Ar Pērburgas Zinātņu akadēmijas atbalstu Pēterburgā izdotas Kr. Barona “Latvju dainas” (1894 - 1915). Plašajā Krievijā tika dibinātas dažādas lauksaimniecības, izglītības, palīdzības, dziedāšanas un vienkārši latviešu biedrības, to apliecina biedrību statutu un pārskatu izdevumi. Krievijā latviski tika izdotas avīzes, drukāti kalendāri (žurnāls “Austrums” 1885 - 1906, iznāca Maskavā, “Pēterburgas Avīzes” 1862 - 1865; 1901 - 1905 izdotas Pēterburgā u.c.).
no1850. līdz 1859. gadam ir radušās 5, V. Krasnais, Latviešu kolonijas R., 1938. |
Nākošais vēstures vilnis - Pirmais pasaules karš - aizdzina tūkstošiem cilvēku bēgļu gaitās. Demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes. Izstāde parāda Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas darbību, un tās centienus palīdzēt tautai atgriezties mājās.
Pirmais pasaules karš latviešu tautai atnesa lielus dzīvā spēka zaudējumus. Pēc vācu okupācijas statistikas datiem, no pirmskara 812 300 Kurzemes iedzīvotājiem 1915. gada septembrī Kurzemē bija palikuši tikai 245 000 cilvēku. 567 000 cilvēku bija atstājuši savas mājas un devušies bēgļu gaitās. Vēlāk, vāciešiem okupējot pārējo Latvijas teritoriju, arī tās lielāko pilsētu Rīgu, bēgļu skaits pieauga, un demogrāfi uzskata, ka kara laikā varēja būt brīdis, kad gandrīz viens miljons cilvēku no Latvijas atradās ārpus dzimtenes.
Visvaldis Lācis, Latviešu zemes un tautas vēsture, 1. sēj. R., 2001.
Kas Latvijā palikās? Tie, kas viņu mīlējuši līdz nāvei - mūsu strēlnieki, bija viņu atstājuši, ārēji kalpodami sarkanam ideālam, bet iekšēji strādādami Latvijas labā. Dragādami ar savu sparu un savu milzīgo prestižu krievu monarhistiskos kara pulkus, viņi traucēja kārtīgas krievu valdības nodibināšanos, kas būtu nākusi tūlīt atkarot Baltijas piekrastes. Tā latviešu lielinieciskie strēlnieki, pārvērzdamies spēkā, “kas ļaunu vienmēr grib, bet labu vienmēr nes”, sekmēja mūsu valsts nostiprināšanos.
Ed. Virza, “Latvijas Kareivis”, 1932., Nr. 211
Laiks pēc Pirmā pasaules kara uzskatāms par īpaši nozīmīgu latviešu koloniju attīstībā. Pēc boļševiku revolūcijas, Krievijā palika daudzi latviešu strēlnieki, kuri ieņēma atbildīgus amatus valsts un saimnieciskajā darbā. Tieši augstais inteliģences līmenis sekmēja latviešu izvirzīšanos amatos.
Dokumentos un fogrāfijās skatāms arī Laiviņu - Lustiku ģimenes liktenis - Katrina un Alberts Lustiki bija Ačinskā skolotāji. Izstādi grezno Karolines Laiviņas Sibirijā darinātie rokdarbi.
Karolīne un Jānis Laiviņi pēc 2. Pasaules kara atgriezušies Latvijā un apglabāti Ogres kapos)
..1924./25. mācību gadā Sibīrijas apgabalā bija 30 latviešu skolas ar 1430 skolēniem un tai laikā latviešu bērni bija nodrošināti ar izglītību pat labāk nekā citi, jo latvietis arvien ir apzinājies izglītības vērtību. Latviešiem Maskavā bija arī sava izdevniecība “Prometejs”; piemēram, 1933./34. mācību gadā tā izdeva 18 mācību grāmatas.
A. Blinkena, Dabas un vēstures kalendārs 1997. gadam, R., 1996.
Krievijā 20. gs. 20. -30. gados izdotajās latviešu avīzēs un žurnālos parādās notikumi PSRS, saistībā ar saimniecisko un politisko dzīvi kolonijās. Izstādē eksponētas: “Krievijas Cīņa”, “Komunāru Cīņa”, “Sibīrijas Cīņa”, “Atbalss”, žurnāls “Celtne”.
Mēs svešumā un
svešā jūgā smokam, K. Krūza |
1933./34. mācību gadā bijušās PSRS teritorijā darbojušās 119 latviešu skolas, no tām 17 vidusskolas, Ļeņingradā un Ačinskā - latviešu pedagoģiskaie tehnikumi. Līdz 1936. gadam Krievijā darbojās vairākas latviešu izdevniecības. Kā nozīmīgākā bija latviešu kultūrizglītības biedrības izdevniecība “Prometejs” (1923 - 1937).
Es jūtu, es paredzu - nebūs R. Eidemanis, dzej. “Šķiroties”. Roberts Eidemanis nošauts 1937. gada 12. jūnijā Maskavā |
L. Laicēns, A. Ceplis, K. Pelēkais, J. Straujans, O. Rihters, Ed. Bērziņš, J. Rudzutaks - tie ir tikai daži vārdi no “latviešu saraksta”. Nošāva - tādēļ, ka latvietis, neprasot politisko pārliecību vai sabiedrisko stāvokli. Slēdza latviešu avīzes un izdevniecības, likvidēja skolas, klubus, bibliotēkas, veselus latviešu ciemus.
Represiju vilnis 1937. un 1938. gadā notika, vadoties no “Latviešu sarakstiem”. Tajos baigajos gados nevaicāja: esi noziedzies vai vainīgs? Vainas apliecinājums bija pati piederība latviešu tautībai. Arestēja latviešus, jo aiz robežas taču pastāvēja brīva valsts - Latvija!
A. Auns - Urālietis
1941. un 1949. gads atkal ieraksta melnas lappuses tautas vēsturē, kad tūkstošiem latviešu varmācīgi, lopu vagonos, aizdzina uz Sibīriju. Pēc 1941. gada 14. jūnija represijām Krievijā nokļuva ap 15 000 cilvēku no Latvijas. 1949. gada 23. martā galvenokārt tika izsūtīti zemnieki. Visvairāk represēto nonāca Kolimā, Magadanas apgabalā, Noriļskā, Vorkutā, Karagandā. Lai izsūtīto saraksti un atmiņas ir kā atgādinājums un apliecinājums par pārdarījumu tautai!
A. Pelēcis, dzej. “Par trimdinieka ilgām” |
Dzejnieks Aleksandrs Pelēcis represēts 1945. gadā, Latvijā atgriezies 1969. gadā.
Var nogriezt otram degunu vai izplēst bārdu - Trīs dienas cietums tiks tev dots. Bet, ja tu aplam izrunāsi vārdu - Būs nāves sods. P. Ģībietis, 1937. |
Joprojām Krievijā ir daļa latviešu tautas, cilvēki, kuri sevi uzskata par latviešiem. Skatoties Baškirijas un Lejas - Bulanas cilvēku sejās mēs meklējam savai tautai raksturīgos vaibstus. V. Strautnieces, A. Slapiņa, K. Gobas un J. Zalāna fotogrāfētie Krievijas latvieši un A. Auna - Urālieša gleznas papildina bibiliotēkas materiālu ekspozīciju.
Izstādes nozīmi un būtību visprecīzāk varētu raksturot V. Strautnieces rakstītais: “ Nav nekā briesmīgāka par to, ka bērns nepazīst māti un māte noliedz bērnu. Vai šodien mūsu Latvija, mūsu sirdsapziņa, var sacīt, ka pazīst un atzīst visus savus bērnus - gan šepat dzimtenē, gan visā pasaulē?”