Mantojums

Kārļa Mīlenbaha skolas gaitas sākas Kandavas pagastskolā, turpinājās Tukuma apriņķa skolā un 1871. gadā viņš iestājās Jelgavas ģimnāzijā. Par labāko darbu latīņu valodā - sacerējumu “De iure hospitii apud Homeru” (“Par viesmīlības likumiem Homēra darbos”) K. Mīlenbahs saņem J. F. Groškes zelta medaļu.

No 1876. - 1880. gadam K. Mīlenbahs studē klasisko filoloģiju Tērbatas universitātē, aktīvi iesaistās Tērbatas latviešu rakstniecības vakaros. Pēc augstskolas beigšanas Mīlenbahs strādā par skolotāju līdz pat mūža beigām.

1881. - 1889.g. K. Mīlenbahs bija skolas priekšnieks Talsos.
1889. - 1895. g. - vācu valodas virsskolotājs Jelgavas ģimnāzijā.
No 1895. gada rudens - skolotājs Rīgas Aleksandra ģimnāzijā.

[..] latviešu valoda, visu labākais un gaišākais tautas gara spogulis, pierāda mums skaidri jo skaidri, ka latvieši pat visu grūtākās dzīves likstās, nav pilnīgi zaudējuši savu tautas pašapziņu, bet ar lepnumu uzlūkodami savas tautas īpašības par visu krietnākajām un jaukākajām, viņi skatās uz citām tautām līdzīgi citām tautām [..]

K Mīlenbahs [1890.]
Latvju Grāmata, 1925., nr.4

Kam rakstnieka dāvanas, tas lai raksta, kam viņu nav, tas lai lasa krietnu rakstnieku darbus.

K Mīlenbahs

Latviski domāt, latviski runāt, latviski just

K.Mīlenbahs [1890.]
Latvju Grāmata, 1925., nr.4

Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas.

K. Mīlenbahs

Reti kādam citam vārdam nācies tik grūti ieviesties latviešu valodā, kā tam vārdam, ar kuru būtu apzīmējams nojēgums, ko citi tagad sauc par zinību, citi atkal par zinātni. Ja patiesi mīļu bērnu mēdz nosaukt daudz vārdiem, tad latviešiem zinātnei bez šaubām vajaga būt mīļai.

K.Mīlenbahs [1890.]
Austrums, 1896. nr. 2

Kas jauniem pareizi celtiem, viegli saprotamiem vārdiem pārlieku pretojas, tas pūlas neapzinādamies jauniem nojēgumiem tautā ceļu aizcirst.

K Mīlenbahs
Austrums, 1896., nr.2

Ceļot mēdzam ar dažādiem nolūkiem, dažs ceļo, gribēdams iepazīties ar ievērojamiem vēstures pieminekļiem, dažs atkal, gribēdams izpriecāties par dabas jaukumiem, retāki gan mēdz ceļojuma nolūks būt, valodu, viņas izlokšņu raibumu izpētīt. Beidzamā nolūkā devos es ar Endzeliņa kungu ceļā.

K Mīlenbahs
“Baltijas Vēstnesis”, 1900., nr. 189

C (..) latviešu valodas druva ir plaša jo plaša, aptverdama visu Latviju. Šo plašo valodas druvu pārredzēt un pārzināt nav nebūt viegla lieta.

K Mīlenbahs

Jo vairāk kāda tauta attīstīta, jo vairāk tā cienī savu valodu, valodas pareizību gan formās, gan izrunā piekopdama un sāpīgi sajuzdama valodas kļūdas; jo mazāk turpretim kāda tauta attīstīta, jo mazāk tā sajūt riebumu pret kļūdām formās un izrunā. Valodā attēlojas ikvienas tautas attīstības stāvoklis.

K Mīlenbahs
Druva, 1913., nr. 1

Kārlis Mīlenbahs - dzimis 1853. gada 18. janvārī Kandavas pagasta “Šķūtēs”, miris 1916. gada 27. martā Veravā, vēlākajā Viru, Igaunijā. Apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.

Varam iedomāties, cik smaga sirds bija mirējam redzot, ka jāatstāj nepabeigts darbs, un ne tas vien, - nezinot, kas gaida viņa karsti mīļoto, tagad pa visu Krieviju izkaisīto tautu, nezinot, kas turpmāk būs ar viņas dzimteni, ar Kurzemi.

J. Endzelīns
"Baltija", 1916., nr. 110

[..] viņa darbi viņu pavada. Tie darīti latviešu tautas labā. Latviešu tauta stājas kā mantiniece pie viņa kapa. Nākotne tik vēl rādīs, cik liels šis mantojums, jo īpaši nākotnei vēl pieder Mülenbaha vārds un viņa darbs. Bet lai saņemtu lielo mantojumu, latviešu tautai uzlikts arī par pienākumu to pabeigt un laist klajā.
Kas turpinās viņa darbu?
Dzirdam, ka aizgājējs to novēlējis profesoram Endzelīnam.

Apsīšu Jēkabs
Dzimtenes Vēstnesis, 1916., nr. 73

Māmuļa, māte Tev gaisma
un Latvijas gaismai Tu māte,
Nerimsti izstarot gaismu vistumšākās Latvijas malās.

K. Mīlenbahs
Rīgas Latviešu Biedrībai 1893.

Kā priekš kara Valodniecības nodaļai dzīvo dvēseli iepūta K. Mülenbachs, tā tagad Valodn. nodaļā visur valda prof. Endzelīna gars un līdz ar to šī Zinību komisijas nozare top par sevišķi zaļu lauru lapu biedrības vaiņagā. Darbs šinī nozarē norit sevišķi noteikti un klusi, un tāpēc par viņu atklātībā tiek zināms samērā maz; totiesu lielāka ir viņa paliekamā vērtība, un viņā ar lielu izturību izpaužas viens no biedrības pamatnolūkiem: kopt tautas garu un valodu.

Rīgas Latviešu Biedrība sešos gadu desmitos.
R., 1928.

Pēc Kārļa Mīlenbaha nāves, Endzelīns ir Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas valodniecības nodaļas priekšnieks. Tur abi valodnieki bija izstrādājuši jauno latviešu valodas pareizrakstību jau gadsimta sākumā (1907 - 1910); bet 1920.g. vēlreiz publiski apsprieda, un 1922.g. tā kļuva oficiāla. Valodas nodaļas sēdēs (ik ceturtdienu 2 stundas) Endzelīns arī vāca un apsprieda Mīlenbaha aizsāktās latviešu valodas vārdnīcas materiālus, un kopš 1933.g. šais sēdēs tika pārrunāti arī valodas prakses jautājumi. Katrs varēja vaicāt un saņemt Endzelīna atbildi. Pavisam notika 240 šādu arī prakses jautājumiem veltītu sēžu.

R. Grīsle
“Universitas”, 1994., nr. 73

K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. 1. - 4. sēj.
Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns.
R., 1923. - 1932.

Ar lielu neatlaidību un pašaizliedzību vairāku gadu desmitu laikā viņš [Endzelīns] ir rediģējis un pabeidzis Kārļa Mīlenbacha Latviešu valodas vārdnīcu. Tā iznākusi sešos sējumos (1923 - 1946) un ir lielākā latviešu valodas vārdnīca apmēram ar 120 tūkstošiem vārdu [..]. Kārļa Mīlenbacha un Jāņa Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā ievietoti gan literārās valodas vārdi, gan vecvārdi no seniem izdevumiem, gan izlokšņu vārdi. Pievienoti arī skaidrojumi, ar kādām valodām mantotie vārdi ir radniecīgi līdz pat sanskritam, no kādām valodām nākuši aizgūtie vārdi. Tātad šī vārdnīca ir pirmā latviešu valodas etimoloģiskā vārdnīca.

J. Kušķis
”Universitas”, 1998./99., nr.79

Mīlenbaha vislabāk piederas apzīmējums “latviešu valodniecības celmlauzis”, Endzelīnam - “latviešu valodniecības milzis”.

O. Bušs
Skola un Ģimene, 1988., nr. 2

Prof. J. Endzelīns ir ne tikai mūsu valodas kārtotājs un pētnieks, viņš arī ir mūsu valodas domātājs, kas gara apcerē centies atklāt un saprast katra vārda vienreizīgo nozīmi. Vajadzīga bija stingra roka un smalka dzirde, lai mūsu valodai ierādītu to augsto vietu, kādā tā tagad atrodas.

Z. Mauriņa
1938.

No 1893. - 1900.g. J. Endzelīns studē Tērbatā klasisko un slāvu filoloģiju. No 1903. - 1908. g. strādā par docētāju Tērbatas universitātē.

Par Endzelīna prasīgumu visizteiksmīgāko ainu sniedz skolēnu liecības. Tā, piemēram, 1902. - 1903. mācību gada pirmajā semestrī kādā klasē latīņu valodā ir divdesmit pieci divnieki, vienpadsmit trijnieki, viens četrinieks; grieķu valodā - divpadsmit vieninieki, septiņpadsmit divnieki, seši trijnieki, viens četrinieks, piecnieka nav neviena.

O. Bušs
“Skola un Ģimene”, 1988., nr. 2

No 1903. - 1908. gadam J. Endzelīns strādā par pasniedzēju Tērbatas universitātē;
Harkovas universitātē no 1909. - 1920. ;
Latvijas Universitātē Rīgā 1920. - 1950.g.

Jaunākā laikā sākuši daži no latviešiem nopietni ar savu valodu nodarboties. Latviešu valodnieku starpā minams pirmā kārtā Endzelīns. Lai gan viņam augstskolā jālasa lekcijas par salīdzināmo valodniecību, par senindiešu, slāvu, grieķu, romnieku, gotu u. c. valodām, tomēr vismīļākais priekšmets viņam ir latviešu valoda.

K. Mīlenbahs
“Mājas Viesis”, 1910., nr. 51

L. Endzelīna
“Tēva portrets”, zīmējums, 38x29 cm.

Laimīgs liktens lemts mūsu tautas dziesmām: laikā vēl, daudz čaklām rokām piedaloties, tās tika uzrakstītas un nokļuva Kr. Barona rokās, kas tās ņēmās kārtot un drukai sagatavot.

J. Endzelīns
“Austrums”, 1904., nr. 7

Neviens, kas grib latviski pareizi runāt un rakstīt, nedrīkst neinteresēties par tautasdziesmu valodu tai apjomā, kādā tā vēl tagad mums der par paraugu. Jo mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots, tās valodas, ko izbijušos laikos ir runājuši latvieši, kas nei paši pratuši kādu svešu valodu, nei bijuši ciešos sakaros ar ļaudīm, kuru runā ieviesušies dažādi ģermānismi un slavismi.

J. Endzelīns

Vietvārdi ir it kā kāds zemes archīvs, kas līdzīgi dokumentu archīvam var sniegt ziņas par bijušiem laikiem.

J. Endzelīns
Talsu novads. R., 1935.

Uzvārds nav uzvalks, ko ātri un viegli var mainīt, un tāpēc, mainot uzvārdu, ir labi jāapdomā, kā turpmāk saukties.

J. Endzelīns
Latvijas Skola, 1940., nr.1

Endzelīna vārds nebūt nav pazīstams tikai viņa dzimtenē vien. Ja ir starp Latv. universitātes profesoriem kāds, kā vārds bauda augstu cienību visā pasaulē, kā darbību apbrīno, - tad tas ir Endzelīns.

Dr. Ed. Hermans,
salīdzinošās valodniecības profesors
Gotingas universitātē, Vācijā
“Latvis”, 1930., nr. 2544

Papildinājumi latviešu valodas vārdnīcai

J. Endzelīna rokraksti

[..] arī no mazām tautām var nākt ievērojami darbinieki ja ne kaŗa, tad modernās kultūras sasniegumu laukā. Ka viss tas prasījis no viņa dažādos mūža posmos daudz jo daudz garīga darba, piepūles, garīgu sviedru un līdz ar to dažādos laikos daudz personiskas un pilsoniskas drosmes, to var pilnīgi saprast tikai tas, kas pats centies veikt kaut vai kādu mazumu mūsu valodniecības druvā.

E. Blese
“Universitas”, 1958., nr. 5

Man ir stāstīts, ka Latvijas valsti nodibinot un spriežot par skolas programmām daži skolotāji pat izteikušies pret latviešu gramatikas mācīšanu latviešu skolās. Ja jau dzimuši latvieši tiešām visi bez kļūdu runātu un rakstītu latviski, tad jau nu varētu to gramatiku skolās arī nemācīt. Bet ja tā nav, tad nu bez gramatikas arī nevar iztikt, un kas to ir nolieguši, tie droši vien paši ir atradušies kara stāvoklī ar latviešu valodas likumiem.

J. Endzelīns
Dažādas valodas kļūdas
R., 1928.

[..] tikai skolotāji pareizi mācīdami skolniekus latviski runāt un rakstīt var reiz mums atjaunot tīru, nebojātu latviešu valodu. Bet kas grib labi mācīt, tam papriekšu pašam jāizmācās.

J. Endzelīns
Dažādas valodas kļūdas
R., 1928.

Valodniecības priekšmets ir valoda. Par valodu saucam mūsu domu un jūtu zīmju visumu, cik tāļu tās zīmes ir ārēji manamas un cik tāļu mēs tās radam pēc savas gribas un patikas.

J. Endzelīns
”Izglītība”, 1910., nr. 8

Mūsu tauta nedrīkstētu aizmirst, ka Endzelīnam ir galvenie nopelni, paceļot mūsu dzimto valodu no “zemnieku valodiņas” kultūras valodas un valsts valodas pakāpē. Proti, viņam ir lielākie nopelni, izveidojot latviešu valodai teicamu ortografiju, tīrot un izkopjot literāro valodu, attīstot zinātņu terminoloģiju un papildinot arī vispārīgi lietojamo latvisko vārdu krājumu ar atdzīvinātiem, izloksnēs atrastiem vai jaundarinātiem vārdiem [..]

R. Grīsle
“Brīvā Latvija”, 2003., nn. 9

No valodniekiem visvairāk Mülenbahs rūpējies par valodas kuplināšanu un tīrīšanu no kļūdām. - Kad bija nodibināta Latvijas valsts, radās neatliekama vajadzība visās nozarēs darināt latvisku terminoloģiju, un ar to savā laikā nodarbojās sevišķa komisija; daudzi no viņas darinātiem jaunvārdiem ir jau ieviesušies valodā.

J. Endzelīns
Latvieši. R., 1930.

Ar gara varonību un lielu iekšēju disciplīnu Endzelīns ir veicis sava mūža misiju: baltu valodu pētnieka un latviešu literārās valodas izkopēja darbu - svētā apziņa, ka mums sava valoda ir lielākais nacionālais dārgums mūsu tautas likteņa svaru kausos.

Rasma Grīsle
Dabas un vēstures kalendārs 1993.
R., 1992.

Laikam pats lielākais Endzelīna nopelns Latvijas Universitātē saistās ar nacionāli un internacionāli svarīgu bezprecedenta notikumu: baltu nodaļas radīšanu, kādas vēl pasaulē nebija nevienā augstskolā. Lietpratējiem sadarbojoties, baltu filoloģijas nodaļa tika veidota augstā līmenī, jo Endzelīna paša valodnieciskā erudīcija bija milzīga, viņa zinātniskās prasības ļoti stingras un plašas jau no laika gala.

R. Grīsle
“Universitas”, 1994., nr. 73

1920. gadā J. Endzelīns universitātē nodibināja Latviešu filologu biedrību, un ir rediģējis visus Filologu biedrības rakstu 20 sējumus.

LKalnā kāpējs kalna augstumu saredz tikai, kad uzkāpis galotnē. Lai lielumu aptvertu, ir vajadzīgs liels laiks. Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu baltu filol. nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savs ceļš paceltu galvu, par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam.

Z. Mauriņa
Latviešu esejas, Upsala, 1953.

Daudziem Latvijā tagad strādājošiem filologiem ir bijusi apskaužāmā izdevība, savā laikā mācoties augstskolā, saņemt no paša izcilā meistara vienu no katra cilvēka dzīves svarīgākajiem stūrakmeņiem - pareizu dzimto valodu. Un jebkuram pašam šo stūrakmeni tālāk veidot ir izdevību devuši profesora darbi - Jāņa Endzelīna zinātniskais mantojums. Viņa atraktie valodniecības avoti vēl ilgi dos dzīvīgu valgmi mūsu kultūras tīrumiem.

T. Vilciņš
Valodas aktualitātes - 1983
R., 1984

No visai turīgas latviešu zemnieku sētas nākušais Jānis Endzelīns piederēja pie tās pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā veidojušās, spožu izglītību guvušās inteliģences daļas, kura neuzsvēra kārtu izšķirību, turpretī izcēlās ar darba mīlestību, mērķu skaidrību un dzīves principu stingrību, gribēja redzēt sabiedrībā valdām cieņu pret personību un arī apzinājās savas personības vērtību.

T. Vilciņš
Valodas aktualitātes - 1983, R., 1984.

U. Zemzaris
“Līgo vakara ainava”
audekls, eļļas kr., 70x100 cm.; 1988.

U. Zemzaris
“Magones zaļā krūzē”
audekls, eļļas kr., 81x64 cm.; 1973.

No pilskalniem var pilis zust,
Būt neaizdegti jāņu sārti -
Es zinu savus dzintarus:
Mirdz latvju mēles svētie vārdi.

A. Pelēcis
1955., dz. Bargā dieva nemirstība
(Jānim Endzelīnam)

Savu atlūgumu Endzelīns uzrakstījis šādi:

Augsti cienītam universitates rektoram.

Tā kā man - esot jau 78. gadā - piemīt viena, otra vecumkaite un grūti nākas veikt visus pienākumus, tad biju nodomājis šā mācības gada beigās pensionēties; bet, kad ne visi ir mierā ar manu darbību, jūtos spiests lūgt uzskatīt mani par aizgājušu no universitates jau sākot ar šo dienu (1. aprili). 1/IV 50.

Profesors J. Endzelīns

R. Grīsle
“Baltistica” IX (2), Vilnius, 1973.

Profesors Jānis Endzelīns Latvijas Universitātē strādāja
no 1. aprīļa 1920.g. līdz 1. aprīlim 1950.g.

Mana “Lettische Grammatik” pērn iznāca ar labojumiem un papildinājumiem latviešu tulkojumā [..]; par to te arī nupat šogad publiski sprieda tiesu (esot teikts ir ļauns, ir labs; pats nebiju klāt.

J. Endzelīns vēstulē M. Miezonei 1952. g.
“Karogs”, 1990., nr.3

[..] ja profesoram teiktu: “Vai nu jūs esat biedrs, vai - pie sienas!” - profesors mierīgi nostātos pie sienas.
Vai tādu cilvēku var necienīt?

Milda Grīnfelde
“Rakstnieka Vārds”, 1993., nr. 7

Kad 1953. gadā profesoru Endzelīnu apsveica 80 gadu jubilejā, apsveicējiem viņš esot aizrādījis:
“Ko jūs mani ar gadiem apsveicat, apsveiciet ar paveikto darbu!”



	L. Endzelīna “Tēva porterts” audekls, eļļas kr.; 97x108, 1964.

Kā jau stingras cenzūras apstākļos rakstītas, vēstules nesauc ne adresātu, ne citas tekstā pieminētās personas īstajos vārdos: Šturma kundze uzrunāta par “mīļo tautieti” vai “mīļo bijušo darbabiedri”, bet pats parakstījies kā “bijušais darbabiedrs” un tikai pēdējā 1956. gadā rakstītajā, ar savu īsto vārdu.

V. Rūķe - Draviņa
“Latvijas Vēsture”, 1993., nr. 3

Lielu prieku man sagādāja Jūsu rūpīgais Stendes izloksnes apraksts. Vienu eksemplāru nodevu institūta bibliotēkai, otru - Zinātņu akadēmijas bibliotekai [..]

J. Endzelīns
Vēstule V. Rūkķei Draviņai

Jāņa Endzelīna mūžs sākās sestdienā 1873. gada 22. (10.) februārī pulksten divos pēcpusdienā un beidzās naktī uz sestdienu pulksten vienos 1961. gada 1. jūlijā. Endzelīns mira Koknesē, savā vasaras namiņā Nākā; apglabāts 1961. gada 4. jūlijā Rīgā, Raiņa kapos.



	U. Zemzaris “Profesors Jānis Endzelīns” kartons, finieris, eļļas kr. 50 x64 cm.; 1950.

Tu, Valoda, uz rītu iesi!
Aleksandrs Pelēcis
1955.g.,Taišetas trasē.
dz. “Bargā Dieva nemirstība”
(Jānim Endzelīnam)

Ar šo izstādi mēs gribējām pasacīt paldies diviem zinātniekiem, valodas veidotājiem un galvenokārt - skolotājiem par viņu padarīto darbu. Latviešiem, kuri domāja latviski, runāja latviski un juta latviski.