Latvijas Universitātes (LU) 104. gadskārtas nedēļā, 28. septembrī, LU Akadēmiskās bibliotēkas Starpnozaru pētniecības centrs pulcēja interesentus uz zinātniskajiem lasījumiem. Centra vadītāja un pasākuma organizētāja Dr.phil. Ineta Kivle uzsvēra, ka jautājums par zināmo un nezināmo ietver plašu tematiku un ietiecas ikvienā zinātņu nozarē.

Akadēmiskajā izglītībā ir svarīgi saglabāt humanitāro zinātņu pašpietiekamību un veicināt diskusiju, kas parāda izglītību un zinātni nevis kā piedēkli ražošanai un finanšu jautājumu risināšanai, bet gan kā vērtību, bez kuras sabiedrība un kultūra nevar pilnvērtīgi attīstīties. Jautājums par zināmā un nezināmā robežu ir filosofijas un arī citu zinātņu uzmanības lokā. 

Lasījumos uzstājās zinātņu doktori Dr.phil. Raivis Bičevskis, Dr.phil. Rihards Kūlis, Dr. phil. Beata Paškevica.

Viņi dalījās ar atziņām, kā saprast un pieredzēt nezināmā robežu? Rihards Kūlis referātā par I. Kanta un K. Rānera filosofijām skatīja jautājumu par rietumu mistikas racionālismu, esamības un neesamības robežu, sniedzoties līdz pat transcendentām skumjām kā nezināmā robežu (apjausmu), bet vienlaikus atzīmēja dievišķā intelekta un cilvēciskās sapratnes šķirtību. Raivja Bičevska referāts bija veltīts ironijas izpratnei F. Šlēgela tekstos - ironija, sniedzoties līdz pat zināmā un nezināmā robežai, kā visu ideju un tēmu savācoša lēca iegūst jaunu nozīmi romantisma kultūrā, izglītības izpratnē, estētikā un sabiedrības skaidrojumos. Beatas Paškevicas uzstāšanās ienesa konkrētības klātbūtni un, analizējot J. B. Fišera devumu 18. gadsimta apgaismībai Latvijā, iezīmēja robežas starp dzeju un enciklopēdismu.

Lasījumiem cauri vijās vienojoša stīga – robežu starp zināmo un nezināmo mēs sākam apjaust tikai tad, kad tā mūs skar dziļi eksistenciāli, racionāli vai analītiski – tā var būt ne tikai zinātniski argumentēta un pierādīta, bet arī saistīta ar skumjām, melanholiju, ironiju un klusēšanu – ar visu, kur nobriest doma. “Bet prāts šo vārdu “domāju” ir pieprasījis sev, jo tieši prātā, nevis kaut kur citur, notiek savākšana un savešana kopā, un to tad arī sauc par “domāšanu”. (Sv. Augustīns. Atzīšanās, 10. grāmata). Nav iespējama viena, visiem cilvēkiem un visām situācijām attiecināma zināšanu robeža – tā katram cilvēkam un arī katrai nozarei ir sava. Bet ikvienam ir iespēja (pa)būt uz robežas un pārdzīvot jaunu zināšanu atklāsmes “maģiju” un prieku.   

Uz tikšanos nākamos pasākumos! 

Dalīties