Nikolausa Rammes apliecinājums par piecu slēgtā franciskāņu klostera grāmatu saņemšanu un Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas sākumu

  1.  Anno etc. Xxiiij, vm[m]entrent mydfastenn vngeferlich do entfenck ick Nico-
  2. laus Ra[m]me dusse na angetekeden boeke vth denn Grawe[n] Kloster
  3.  dorch ouerhantrekynge des Erszame[n], wyssen und vo[r]sichtigenn Herrn
  4. Pawel Drelinges Borgermeister tho denste vnd gebruke vor dat ge-
  5.  mene beste. Int erste eyn boeck
  6.                             Secunda pars biblie cum expositione Lire
  7.                              Sexta pars
  8.  Genomet           Sexta pars Hugonis
  9.                            Diu[in]i Aureoli Augustini Sermonum op[er]a
  10.                            Opera Cipriani.
  11.   Dusse vorgeschreuen bôke synt by my to truwer hant thom gemen[ne]
  12.   bestenn, alle tydt in macht des Ersam[en] Radts to vorderi[n]de
  13.   efte tho vo[r]gune[n]de, wo ere Ersamheidenn dat geleuth.

LUAB. Rk2674. 1 lp. Rokraksts. Pēc 1528, līdz 1532. Viduslejas vācu val.  Papīrs. 14 x 21,4 cm

Transkripcija:

Nikolauss Bušs (Nicolaus Busch), 1910;  Aija Taimiņa un Andris Levāns (precizēta transkripcija, 2022)

 

Literārs tulkojums

1524. gadā ap gavēņa vidu es, Nikolauss Ramme, esmu saņēmis tālāk minētās Pelēkā klostera grāmatas no godājamā, gudrā un apdomīgā birģermeistara kunga Pavela Drelinga rokām, lai tās kalpotu un  tiktu lietotas vispārīgam labumam. Vispirms pa vienai no grāmatām, kā šeit nosauktas           

Bībeles otra daļa ar Līras komentāriem

                                Bībeles sestā daļa

                                Hugo darbu sestā daļa

                                Dievišķā Aurēlija Augustīna runu krājums

                                Kipriāna darbi.

Šīs pieminētās grāmatas atrodas pie manis, drošās rokās, nodotas vispārīgam labumam, joprojām Godājamā Rāte ir tiesīga, tās atprasīt vai atļaut lietot, kā godājamiem Rātē tas patiktos.

Tulkojums latviešu val.: Marija Lācis (1972);  precizēts  tulkojums: Aija Taimiņa un Andris Levāns (2022)

Sv. Jēkaba baznīcas luterāņu mācītājs  Nikolauss Ramme (Nikolaus Ramme, Ramm, Rham, †1532) apliecina, ka 1524. gadā ap gavēņa vidu Rīgas birģermeistars Pavels Drelings tam nodevis  piecas grāmatas no Pelēkā (franciskāņu observantu Sv.Katrīnas  klostera Rīgā), lai tās kalpotu un tiktu izmantotas vispārīgam labumam (tho denste un gebruke vor dat gemene beste). Apliecinājums rakstīts laikā no 1528. līdz 1532.gadam.

Rammes sastādītā dokumenta pirmatklājējs (ap 1799) ir  vēsturnieks un avotpētnieks Johans Kristofs Broce (Brotze, 1742-1623). Otrreiz t.s. kvīti atrada (1910) Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors, vēsturnieks Nikolauss Bušs (Nicolaus Busch, 1864-1933),  viņš Rīgas pilsētas bibliotēkas krājumā pirmais identificējis 16. gs. sākuma dokumentā ļoti īsi un aptuveni, pat  bez izdošanas gada uzskaitītās grāmatas. Bušam izdevies  precizēt ziņas parsenajiem izdevumiem.

Vēsturniece un bibliotekāre Marija Lācis (1905-1988) uzsvērusi (1972), ka Ramma sastādītais dokuments ir „šobrīd zināmā vecākā zināmā liecība par bibliotēku. Lielākajai daļai bibliotēku, kas radušās šajā laikā, nav speciālu dibināšanas aktu. (…) Tādēļ minētais dokuments uzskatāms par bibliotēkas rašanās apliecinājumu“. Pārlūkojot Reformācijas laikā luteriskajās pilsētās jaunveidoto publisko bibliotēku vēsturi, jāsecina, ka Rīgas pilsētas bibliotēka tad  būtu uzskatāma par vienu no senākajām, ja ne par pašu senāko laicīgo pilsētas publisko bibliotēku visā vācu kultūrtelpā, un noteikti - Baltijas jūras reģionā.

Izprast Rīgas pilsētas publiskās bibliotēkas tapšanas priekšnoteikumus iespējams, atkāpjoties laikā vēl vismaz piecus gadus atpakaļ un pievēršoties vairākām pašā Reformācijas sākotnē  (1517) formulētajām Lutera idejām.  Svarīgi izsekot Lutera uzskatiem par dziļām Svēto rakstu studijām, grāmatām un lasīšanu,  bet vispirms -  par kristīgās ticības atjaunošanu, skolu un universitāšu izglītību. Reformācijas norisēs jaunveidotām institūcijām (tātad arī visiem pieejamām bibliotēkām) būtiski bija Lutera un viņa sekotāju uzskati par kopīgo labumu, kas draudzēm un laicīgām pilsētu amatpersonām ļāva veidot jaunu naudas līdzekļu, ziedojumu un Romas baznīcai atsavināto vērtību pārvaldības pieredzi. “Dieva lādes”jeb kopīgās kases pārziņu rokās nonāca arī slēgto klosteru grāmatas. Nikolauss Ramme tikai ļoti nosacīti būtu  dēvējams par pirmo Rīgas pilsētas bibliotēkas pārzini, visticamāk, viņš vienīgi glabājis no Pelēkā jeb Sv. Katrīnas franciskāņu klostera pārņemtās grāmatas. Pēdējā laika krājuma pētījumi ļauj papildināt zināmo par reformācijā likvidēto klosteru un baznīcu grāmatu klātbūtni un skaitu Rīgas pilsētas bibliotēkas sākumposmā.  Var izteikt visai ticamu viedokli, ka drīz pēc 1524. gada Rīgas rātes pārziņā bija nonākuši un līdz mūsdienām saglabājušies kopumā 174 - 176 sējumi (kodeksi), kopskaitā  iekļauti gan seniespieddarbi, gan rokraksti. Lielākā daļa ir seniespieddarbi: 134 inkunābulas un 25 - 27 postinkunābulas.  No klosteriem un Rīgas baznīcām nākuši  15 ļoti vērtīgi manuskripti, kas tapuši 13.-15.gs.

Vēsturisks paradokss ir tas, ka Rammes sastādītais apliecinājums drīzāk   ir aizejošā, kopā ar mūkiem izraidītā laikmeta pēdējā robežzīme, nevis jaunveidotas institūcijas sākotnes dokuments.

Otrs vēsturiskais paradokss liecina, ka savulaik visai apšaubāmā veidā – jaunās ticības apreibināto  sarīkotajos katoļu baznīcu un klosteru grautiņos un izlaupīšanā iegūtās viduslaiku sholastikas grāmatas izveidojušas evaņģēliski luteriskas pilsētas publiskās grāmatu krātuves kodolu. Tā radot jaunu intelektuālu tradīciju, kas balstīta protestantismam tik būtiskajā kopības principā. Lai grāmatas un zināšanas kalpotu kopīgam labumam : salus communis, nu jau 500 gadus.

NIKOLAUSA RAMMES APLIECINĀJUMS PAR PIECU SLĒGTĀ FRANCISKĀŅU KLOSTERA GRĀMATU SAŅEMŠANU UN LU AKADĒMISKĀS BIBLIOTĒKAS SĀKOTNI (.pdf)

Dalīties