Izstāde "LETONIKA". Avoti un literatūra

“Letoniku” lielās līnijās varētu dēvēt kā starpnozaru kompleksu pētījumu par Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva un latviešu antropoloģiskā tipa veidošanos, senlatviešu cilšu apvienību, latviešu tautības un nācijas tapšanu, par latviešu un Latvijā mītošo cittautiešu etnisko, etnodemogrāfisko un sociālo situāciju Latvijā pagātnē un mūsdienās, par latviešu valodas, folkloras un mitoloģijas veidošanos un situāciju mūsdienās, par latviešu tradicionālo saimniecisko darbību un dzīves veidu, materiālo un garīgo kultūru, tradīcijām, izglītību, tautas un profesionālo mākslu, to savstarpējām saiknēm, par latviešu un citu tautu kultūrvēsturiskajiem kontaktiem, par latviešu sabiedriskās domas, literatūras, zinātnes, grāmatniecības attīstību, par svarīgākajām vēstures norisēm, kas veidoja un ietekmēja latviešu likteņus, un citiem jautājumiem.

Stradiņš P., Cimermanis S.
Par “Letonikas” jēdzienu un saturu.
“Latvijas Vēstnesis”, 1995.g. 7. jūn.

Ar zinātnes nozarēm un to avotiem letoniku saista “Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 4. sējuma autori (R., 1980). Viņu formulējumā “letonika” ir:
1. Zinātņu nozaru kopums, kas pētī Latviju, latviešus, to kultūru un vēsturi, valodu.
2. Literatūras, arhīvu materiālu kopums par Latviju, latviešiem, to kultūru vēsturi, valodu (651. lpp.).
Šobrīd mēs paplašinām agrāko gadu aprakstošo bibliogrāfisko un 1980. gada nozarisko jēdzienu un ar terminu “letonika” saprotam humanitāro un daļēji sociālo disciplīnu starpnozaru kompleksu ilgtermiņa pētījumu, kas skaidro latviešu tautas vēstures un kultūras vēstures problēmu cēloņsakarības un parādību attīstību. Apzīmējums “kultūra” šajā kontekstā lietojam vārda visplašākajā nozīmē, ietverot tajā visas materiālās un garīgās kultūras jomas, arī valodu.

Stradiņš J., Cimermanis S.
Par Letonikas jēdzienu un saturu.
Latvijas ZA Vēstis. A. – 1995., Nr. 5/6

Visas cilvēces un arī Latvijas vēsturi pēta uz neapšaubāmu laikmeta liecību pamata, kuras vēstures terminoloģijā dēvē par vēstures avotiem. Nodala divas vēstures avotu pamatgrupas: rakstītie avoti un lietiskie vēstures avoti.

J. Graudonis
LZA Vēstis. A. – 1995., Nr.5/6

Indriķa hronika ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā 12.gs. beigās un 13.gs. pirmajos gadu desmitos. Lai gan Hronikā tēlotie notikumi neaptver pat nepilnu pusgadsimtu, politiskās, ekonomiskās un kultūras dzīves jautājumus Latvijas un Igaunijas vēsturē tā atspoguļo tik spilgti kā neviena cita šī laika hronika vai dokuments.

Ē. Mugurēvičs
LZA Vēstis. A. – 1995., Nr.5/6

Kādēļ klīdāt tāļi, tāļi,
Jūs no mīļās tēvijas,
Vai nav telpas, brāļi, brāļi,
Še iekš mūsu Latvijas?

A. Pumpurs
dzej. “Tēvijā un svešumā” 1874.

Kā gāju putni, kam asiņo vētrās lauztie spārni, mūsu tautas locekļi sastopami katrā pasaules daļā un valstī. Ilgās pēc savas zemes un tautas deg sirds, atpakaļ sauc tuvinieki un senču veļi, bet apstākļi liek mīt svešas tekas. Raisās visu tautu apvienotājas saites, daudzi desmittūkstoši atsvešinājušies un nozuduši citu tautu jūrā. Bet pievērst savai tautai ikvienu svešumā dzīvojošu latvieti ir mūsu svēts pienākums.

V. Krasnais
1938.

Letonikas – latviešu nacionālo zinātņu kopuma – ļoti nozīmīga sastāvdaļa ir vēsture. Vēsture ikvienam cilvēkam parāda viņa kā indivīda piederību gan mazai cilvēku kopai – ģimenei, gan šīs kopas un arī viņa paša piederību savai tautai. [..] Mācīt to apzināties, būt atbildīgam – tas ir vēstures uzdevums. Vēstures zināšanas ir viens no tautas izdzīvošanas faktoriem. Tāpēc tā rūpīgi jāpēta un jāmāca.

J. Graudonis
LZA Vēstis. A. – 1995., Nr.5/6

Tauta ir pastāvējusi no tā, kāda ir bijusi viņas kultūra. Pat mūsu niecīgā mazā tauta pastāvēja no savas kultūras dvēseles, no savām tautas dziesmām. Tās ir palikušas, kad arī viss cits ir izgaisis. Tas ir tas neizsmeļamais avots, no kura mēs smeļam vēl tagad savu ētiku, savu vēsturi, savu daiļumu.

Aspazija

Tauta kļūst par nāciju ar savu garīgo atmodu. Bez tādas tā ir tikai ļaužu pūlis. Bet garīgā atmoda ir savas īpatnības un savu sevišķo mērķu apzināšanās. Cik liela un īpatnēja ir kādas tautas kultūra, tik lielas ir viņas tiesības uz patstāvību un pastāvēšanu.

A. Brigadere

Ziņas par latvju lauku sētas tapšanu un izveidošanos atrodamas dažādos avotos. Drošākās sniedz pašu sētu apbūve, to celtnes un iekārtas piederumi, kaut fragmentu veidā. Vērtīgi ir lietpratīgie apraksti par sētām un to attēli, kā arī jebkura to pieminēšana senrakstos. Sētu un tās dzīvi iejūtīgi daudzina tautas gara mantas. Arī veco ļaužu atmiņās glabājas ne mazums pieredzējumu, kas gūti dzimtajā sētā.

Kundziņš P.
Latvju sēta. Zviedrija, 1974.

Zinu, zinu brāļa sētu,
Nevajaga rādītāja:
Visapkārt vītoliņi,
Vidū saule ritināja.

Tdz.

Mājas gan cilvēks ceļ pēc sava ģīmja un līdzības, bet uzceltas tās sāk dzīvot pašas savu dzīvi. Ikviens, kas tajās dzīvo, veidojas pēc tām. Jo vecākas tās ir, jo lielāks viņu iespaids uz iemītniekiem.

E. Virza

19. gadsimta otrās puses paraugfasādes sekmēja racionālāku koka dzīvojamēku arhitektonisko izpildījumu. Šo paraugu ietekmes laiks ir salīdzinoši īss un saistīts ar paralēli eksistējošu citu formāli stilistisko virzienu mijiedarbību. Kopumā 19. gadsimta paraugfasāžu ietekmes rezultātā izveidojās pilsētu apbūve, kuru šodien mēs uzskatām par Latvijas arhitektūras mantojuma nozīmīgu sastāvdaļu.

J. Zilgalvis
LZA Vēstis. A., 1995.m Nr. 5/6

Sevišķi vērtīgs avots ir laikabiedru sacerējumi par lauksaimniecību, kuros lopkopībai veltītas īpašas un samērā plašas nodaļas. Senāko lauksaimniecības traktātu autori Baltijā bija muižnieki, garīdznieki, ārsti un citi vācu augstāko kārtu pārstāvji. Viņi bija izglītojušies Rietumeiropā, galvenokārt Vācijā, tāpēc viņu sacerējumi izplatīja Baltijā jaunas zināšanas. Minētie darbi ļauj izsekot zinātnisko priekšstatu izplatīšanas sākumiem Latvijas lauksaimniecībā.

Dumpe L.
Lopkopība Latvijā 19.gs. un 20.gs. sākumā.
R., 1985.

Latvija, zveja un zvejnieki – trīs savstarpēji nesaraujami vārdi. Ap 500 km garā jūras piekraste, ap 3200 ezeru un ezeriņu, ap 12500 upju un upīšu – nosacījumi, kas radījuši labvēlīgus apstākļus zvejai, kā nodarbei, kura pārgāja no paaudzes uz paaudzi.

Latvieši pie sava apģērba turas tik stipri, ka no tā nešķiras pat mirdami. Pie viņiem ir paradums apglabāt mirušos tajā goda apģērbā, kādā viņi svētdienās uz baznīcu brauc vai jāj.

J. Kols
1841.

Ļoti zīmīgu vietu pārējo apģērba gabalu vidū ieņem cimdi, kurus neviena tauta nepatērē tādā vairumā kā latvieši. Roku apģērbšana viņiem šķiet tik pat nepieciešama kā kāju un stilbu apģērbšana. Tāpēc viņus gandrīz vienmēr redz cimdos.

J. Kols
1841.

Tautastērps ir būtiska tautas kultūras vēstures sastāvdaļa. Apģērbā saskatāmi sava laika kultūrvēsturiskie slāņojumi un tradīcijas, tamdēļ svarīgi zināt tā veidošanas vēsturi jau no iespējami senākiem laika posmiem. Latvijas muzejos vecākie saglabātie latviešu tautastērpi ir galvenokārt no 19.gs., senākas ziņas par tiem jāmeklē aprakstos un attēlojumos.

Zariņa A.
Apģērbs Latvijā 7. – 17.gs.
R., 1999.

[..] ja nu mēs savā tautas vairumā esam zemkopji un pie tam sevišķi spējīgi un sekmīgi zemkopji, tad tas dod pamatu priekšpieņēmumam, ka mums vajadzētu būt arī spējīgiem un sekmīgiem zinātniekiem. Tiešām nav arī šaubu, ka spējas būt labiem zinātniekiem mums lielā mērā arī ir, un netrūkst arī sekmju – par to liecina daudzie sējumi mūsu zinātniskās literatūras bibliogrāfijas.

Jurevičs P.
Idejas un īstenība. Upsala, 1965.

[..] latviešu valoda, visu labākais un gaišākais tautas gara spogulis, pierāda mums skaidri jo skaidri, ka latvieši pat visu grūtākās dzīves likstās, nav pilnīgi zaudējuši savu tautas pašapziņu, bet ar lepnumu uzlūkodami savas tautas īpašības par visu krietnākajām un jaukākajām, viņi skatās uz citām tautām līdzīgi citām tautām [..]

K Mīlenbahs [1890.]
Latvju Grāmata, 1925., nr.4

[..] neviens, kas grib latviski pareizi runāt un rakstīt, nedrīkst neinteresēties par tautasdziesmu valodu tai apjomā, kādā tā vēl tagad mums der par paraugu. Jo mūsu vecās tautasdziesmas ir vienīgais latviešu valodas gluži dzidrais avots, tās valodas, ko izbijušos laikos ir runājuši latvieši, kas nei paši pratuši kādu svešu valodu, nei bijuši ciešos sakaros ar ļaudīm, kuru runā ieviesušies dažādi ģermānismi un slavismi.

J. Endzelīns

[..] “Augstas gudrības grāmatu..” savā ziņā varētu dēvēt ne tikai par pirmo populārzinātnisko grāmatu, bet pat par pirmo dabaszinātnisko enciklopēdiju latviešu valodā, kas tāda arī palika vēl gandrīz 100 gadus.

J. Stradiņš

Katrā kultūrā savijas vienreizīgi nacionālais ar vispārcilvēcisko, un, kas grib sataustīt šo divu strāvojumu pirmavotu, tas nemaldīgi nonāks līdz Bībelei un tautasdziesmai, resp., tautas epam.

Z. Mauriņa

Ar šo darbu “Latvieši” pirmo reizi tika pievērsta uzmanība latviešu nelaimīgajam un neaizsargātajam stāvoklim un ar to pašu parādīta nepieciešamība iznīcināt dzimtbūšanas tiesības Baltijas novadā.

Kr. Barons