Šodien aprit 150 gadi kopš ievērojamās ukraiņu dzejnieces, tulkotājas, dramaturģes, sabiedriskās darbinieces un ukraiņu feministu kustības aizsācējas Lesjas Ukrainkas (ukr. Леся Українка) (1871-1913) dzimšanas. Viņa rakstīja visdažādākajos žanros: dzeja, dziesmu teksti, epika, drāma, proza, žurnālistika; strādāja folkloras jomā, kā arī aktīvi piedalījās ukraiņu nacionālajā kustībā.

Lesja Ukrainka (īstajā vārdā Larisa Kosača-Kvitka) dzimusi 1871. gada 25. februārī Novogradas-Volinskas pilsētā muižnieka ģimenē. Viņas tēvs Petro Kosačs aizrāvās ar literatūru, mūziku un gleznošanu, bet māte Olga, slavenā ukraiņu publicista Mihaila Dragomanova māsa, bija iecienījusi rakstīt literāros darbus un zināja daudzas valodas. Viņu mājā bieži pulcējās draugi ar līdzīgām interesēm, kuri kopīgi lasīja un apsprieda literatūras klasiķu darbus, dziedāja dziesmas, klausījās skaņdarbus un apbrīnoja gleznas.

Mākslinieciskā un erudītā atmosfēra, kas valdīja dzimtas mājās, kā arī lieliskā mājas izglītība, ko bērniem sniedza māte, ietekmēja arī L. Ukrainkas intereses un redzesloku - būdama četrgadīgs bērns, viņa jau brīvi lasīja tautas pasakas, bet piecu gadu vecumā, sacerēja muzikālos uzvedumus. Tomēr 1883. gadā notika nelaime, kuras dēļ L. Ukrainkai, kas brīvi un aizrautīgi spēlēja klavieres, bija jāaizmirst par muzikālo karjeru - viņai tika diagnosticēta kaulu tuberkuloze, kā rezultātā meitene palika par invalīdu.

Lesja Ukrainka savu pirmo dzejoli sacerēja spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu iespaidā - 1879. gada pavasarī viņas tante Jeļena Kosača, ar kuru meiteni saistīja siltas jūtas, tika arestēta un uz pieciem gadiem nosūtīta uz Sibīriju. Uzzinot par arestu, astoņus gadus veca meitene uzrakstīja savu debijas dramatisko dzejoli “Cerība” (“Надія”). Kopš 1884. gada L. Ukrainka aktīvi raksta dzeju ukraiņu valodā un publicē to žurnālā “Zvaigzne” (“Зоря”) Ļvovā.

Rakstniece zināja daudzas valodas: ukraiņu, krievu, poļu, bulgāru, angļu, vācu, franču, itāļu, sengrieķu, latīņu, gruzīnu, zviedru un spāņu; tāpēc viņa aizrāvās ar daudzu rakstnieku, it īpaši N. Gogoļa, I. Turgeņeva, A. Mickeviča, M. Konopņickas, Heines, V. Igo, Dž. Svifta, Šekspīra, Bairona, Ž. Sandas, A. Negri, M. Materlinka, Homēra, darbu tulkošanu ukraiņu valodā.

Ievērojamu ieguldījumu L. Ukrainka deva arī ukraiņu tautas folkloras izpētē un saglabāšanā – dzejniece pierakstīja folkloras dziesmas, sistematizēja tās, no viņas balss tika ierakstītas vairāk nekā 220 tautas melodijas.

Smaga slimība rakstnieci no bērnības piespieda ārstēties kūrortos. Tādējādi pēdējos dzīves gados L. Ukrainka uzturējās karstās valstīs - Ēģiptē un Gruzijā. Tomēr visi viņas centieni pārvarēt kaulu tuberkulozi bija veltīgi: šķita, ka slimība neatkāpjas, bet, gluži pretēji, neglābjami progresē. Bet, neskatoties uz slikto fizisko stāvokli, dzejniece atrada spēkus radošai darbībai.

Ievērojamā ukraiņu rakstniece nomira 1913. gada 1. augustā 42 gadu vecumā. Talantīgās dzejnieces vārdā ir nosauktas ielas, laukumi, teātri un citas kultūras iestādes ne tikai Ukrainā, bet arī citās valstīs, savukārt, 2001. gadā L. Ukrainkas portrets tika ievietots uz Ukrainas 200 grivnu banknotes. Saskaņā ar aptaujām mūsdienu ukraiņi Lesju Ukrainku, līdzās Tarasam Ševčenko un Bogdanam Hmeļņickim, nosaukuši par vienu no izcilākajiem tautiešiem.

LU Akadēmiskās bibliotēkas Ukrainas Informācijas centra krājumā atrodami gan L. Ukrainkas daiļdarbi, gan informācijas resursi par dzejnieces dzīvesgājumu

Dalīties